Saruna ar SIA “Rīgas namu pārvaldnieks” valdes priekšsēdētāju Ervinu Straupi
Pēc Rīgas domes Mājokļu un vides komitejas iniciatīvas šovasar tika izveidota darba grupa, kurai jāizstrādā priekšlikumi, kā risināt tā saukto ūdens korekcijas problēmu. Lai arī darba grupas izdarīto secinājumu un ieteikumu ietekme uz izmaksām vēl prasa plašāku analīzi, zināmus secinājumus iespējams izdarīt jau tagad. Šoreiz kopā mēģināsim noskaidrot, kāpēc vispār mūsu dzīvokļu rēķinos rodas šī ūdens patēriņa korekcijas starpība.
Cilvēki joprojām nesaprot, kā rodas rodas patēriņa starpība?
Diemžēl šobrīd Rīgā izplatītie ūdens skaitītāji – gan kopīgie, gan dzīvokļos uzstādītie – mēdz būt neprecīzi un to rādījumus ietekmē vairāki faktori. Piemēram, ēku kopīgajiem skaitītājiem raksturīgi, ka, ekspluatācijas gaitā tie “aizaugt” – diametrs kļūst mazāks, un galu galā tas sāk uzrādīt lielāku patēriņu. Toties ar dzīvokļos uzstādītajiem skaitītājiem ir tieši pretēji — jo tie vecāki, jo mazāku patēriņu uzrāda.
Tomēr šīs neprecizitātes ir samērā maznozīmīgas salīdzinājumā ar citiem uzskaites precizitāti ietekmējošiem faktoriem. Daudz nozīmīgāku korekciju, kā rāda prakse, ievieš patērētāji. Cilvēki mēdz “grēkot”, kvītīs norādot savu vidējo, aptuveno patēriņu, vai arī ņem vērā tikai veselos skaitļus, bet ne rādījumu aiz komata. Mājas kopējā mērogā tas summējas daudzos kubikmetros. Bieži vien mēs skaitītājus nolasām citā laika periodā nekā tas tiek darīts ar mājas kopējo skaitītāju. Ir arī cilvēcīgi saprotams “sezonas faktors” jeb personīgā maksājuma izlīdzināšanas tendence: ziemā nereti norāda mazāku patēriņu. Ieguvums ir maksājuma termiņā – reāli iztērētā ūdens apmaksa tiek pārnesta uz vasaru, kad nav jānorēķinās par apkuri, tādejādi kopējais maksājums ziemas sezonā ir mazāks.
Vēl viens korekcijas koeficienta rašanās iemesls ir ūdensvada un noslēgarmatūras — ventiļu un krānu — nepietiekams hermētiskums. Ja namu pārvaldes pārstāvji – galvenokārt sētnieki un meistari – neveic apzinīgi savus pienākumus un arī paši iedzīvotāji izturas vienaldzīgi, tas var izraisīt avārijas noplūdes, ūdensvada tecēšanu, kas rada apjomīgus zaudējumus, tātad arī prāvas naudas summas rēķinos. Piemēram, ja pil krāns, aizplūst aptuveni 40 litru diennaktī, bet gadā — 15–20 kubikmetri ūdens, kas maksā 12–16 latus. Šos kubikmetrus skaitītāji nefiksē, jo tie nav tik jutīgi uz minimālu plūsmu. Proti, skaitītāji nereaģē uz ūdens pilēšanu. Taču visas šīs nelielās noplūdes kopā rada plūsmu, kuru mājas kopējais skaitītājs fiksē.
Papildus faktors, kas rada ūdens patēriņa starpību, ir tas, ka mūsu dzīvokļos ir uzstādīti B klases skaitītāji. Kaut gan tiem ir veikta verifikācija un ekspluatācija ir atļauta, to plašā daudzveidība rada neprecizitātes.
Dažkārt ūdens patēriņa uzskaites kļūda veido 10%, bet, ja skaitītāji nav pareizi uzstādīti, pat 15 procentus.
Bet ar Jūsu uzskaitītajām tehniskajām problēmām nepietiek, lai veidotos tik apjomīga starpība. Kādi faktori veido lielāko starpības daļu?
Skumji atzīt, bet joprojām nozīmīgākais faktors, kas izraisa nepieciešamību veikt korekciju, ir krāpšanās. Negodīgi cilvēki, lai samazinātu savu maksājumu, izmanto magnētus, adatas un citas ierīces, apturot rādītāju kustību. Skumjākais, ka apmānīti un apzagti tiek pirmkārt mājas kaimiņi, jo apsaimniekotājs, iekasējot maksu par ūdeni, sev nepatur neko. Analoģiski kā samaksa par siltumu, šis ir tranzītmaksājums, kas nonāk pakalpojuma piegādātājam.
Tāpat nav noslēpums, ka firmās, kuras veic skaitītāju pārbaudi un nomaiņu, diemžēl ir sastopami negodprātīgi darbinieki. Par nelielu samaksu jums var piedāvāt uzstādīt norautu plombi, izsniegt sertifikātu un aktu par skaitītāja nomaiņu, kurā tiek uzrādīti tādi dati, kādus pasūtītājs vēlas. Sprauga krāpnieciskai rīcībai ir atstāta arī Ministru Kabineta noteikumos, kas ļauj iedzīvotājiem vispār neuzstādīt (!) ūdens skaitītājus. Tādā gadījumā katram dzīvoklī deklarētajam tiek aprēķināts patēriņš līdz 10 kubikmetriem mēnesī. Ja kāds nodarbojas ar komercdarbību savā dzīvoklī, piemēram, mazgā veļu, gatavo ēdienu utt., kam ir nepieciešams liels ūdens patēriņš, viņš šo nosacījumu var izdevīgi izmantot savās interesēs.
Kā SIA “Rīgas namu pārvaldnieks” aprēķina korekcijas koeficientu?
Apsaimniekošanas prakse liecina — ja korekcijas koeficients daudzdzīvokļu namā nepārsniedz 20%, tas ir labs rādītājs. Korekcijas koeficienta lietošanu nav noteikusi nedz Rīgas dome, nedz “Rīgas namu pārvaldnieks”. Namu apsaimniekotājam ir jārīkojas atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem Nr. 1013, kuri juridiski pamato “liekā ūdens” sadali starp patērētājiem. Namu apsaimniekotājam ir tiesības pārbaudīt, kā skaitītājs tiek ekspluatēts — vai tas ir darba kārtībā, vai nav bojājumu, vai nav noņemtas plombes. Ja pārbaudē noskaidrots, ka skaitītājs ir bojāts, maksa par patērēto ūdeni tiek aprēķināta, nepārsniedzot 10 kubikmetrus par katru dzīvoklī deklarēto personu.
Ko darīt, ja starpība pārsniedz 20%?
Ja dzīvokļa īpašniekam trīs mēnešus pēc kārtas nākas segt starpību, kas pārsniedz viņa patēriņu vairāk par 20%, viņam ir tiesības rakstiski pieprasīt namu pārvaldei atrast iemeslus. Namu pārvaldei ir pienākums sešu mēnešu laikā noskaidrot situāciju un informēt dzīvokļa īpašnieku, kas izdarīts, lai starpību samazinātu. Tomēr par aprēķināto patēriņa starpību dzīvokļa īpašniekam vienalga būs jāmaksā. Gribu pievērst dzīvokļu īpašnieku uzmanību, ka noteikumi tomēr nenoved gluži strupceļā, jo dzīvokļu īpašnieki var savstarpēji vienoties par citu aprēķina kārtību. Ja netiek rasts cits pieņemams risinājums, par “lieko ūdeni” jāmaksā atbilstoši Ministru Kabineta noteikumu “Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu” 19. punktam — tiek veikts ūdens patēriņa pārrēķins, sadalot starpību proporcionāli ūdens patēriņam dzīvokļos.
Spriežot pēc Jūsu teiktā, tā ir problēma bez risinājuma un cilvēkiem bezgalīgi būs jāturpina maksāt par “pazudušo” ūdeni.
Risinājums ir. Skaidrs, ka to var izdarīt tikai kopīgiem spēkiem — gan mainot normatīvos dokumentus, gan namu apsaimniekotājiem apzinīgāk veicot savus pienākumus, gan pašiem ūdens patērētājiem, dzīvokļu īpašniekiem godīgi veicot uzskaiti.
Nozīmīgākais solis — grozīt Ministru Kabineta noteikumus Nr. 664, kas nosaka prasības ūdensmērītājiem un piedāvāt dzīvokļos uzstādīt vienādus un daudz precīzākus skaitītājus. Domājot par mūsdienīgu, Eiropas standartiem atbilstošu sistēmu, ļoti svarīgi būtu šādus skaitītājus aprīkot ar ierīci, kas ļauj rādītājus nolasīt attālināti.
Daudzi iedzīvotāji pauž teorētisku atbalstu šai iecerei, jo tas ļautu izvairīties arī no rādījumu veidlapu aizpildīšanas. Būtiski, ka, attālināti nolasot skaitītāju rādījumus, tas tiktu paveikts visiem vienā konkrētā laikā. Tad kaimiņiem vairs nenāktos turēt aizdomās savus nāburgus par negodprātīgu rīcību.
Ir jāpārdomā arī atbildības mehānisms par skaitītāju verifikāciju — tā jāveic tikai sertificētās laboratorijās, izsniedzot atbilstošu sertifikātu. Skaitītāju uzstādīšana un pārbaude jāuztic tikai uzņēmumam ar atbilstošām licencēm.
Protams, ir pienācis arī laiks pārņemt citu Eiropas valstu pieredzi, piemēram, Francijā dzīvokļu īpašniekiem ir tiešie līgumi ar ūdens piegādātājiem un aprēķini notiek atbilstoši dzīvokļu skaitītāju rādījumiem.
Pieredze rāda, ka normatīvo aktu izmaiņas mūsu valstī ir ilgstoša procedūra. Ko iespējams izdarīt nekavējoties?
Mēs pilnveidojam savu darbu. Ir pieņemti lēmumi, ka apsaimniekotājam ātrāk jāreaģē uz sūdzībām, ātrāk jāveic darbi ēkas ūdensvada sakārtošanai. Biežāk jāpārbauda skaitītāji. ”Rīgas namu pārvaldnieks”, protams, var uzlikt uzraugu katrai mājai. Jautājums, vai tas ir lietderīgi, vai cilvēki būs ar mieru par to maksāt? Īsāk sakot, šobrīd risinās darbs, lai izveidot optimālu, cilvēkiem saprotamu, ērtu un no izmaksu viedokļa efektīvu kārtību. No patērētāja viedokļa ūdens skaitītāju sistēmā pagaidām būtisku izmaiņu nav. Jā, mūsu apsaimniekoto namu dzīvokļu īpašniekus un īrniekus mēs mudinām rūpīgi pārdomāt, vai nebūtu lietderīgi ieguldīt zināmus līdzekļus un visā mājā ¬- gan namā kopumā, gan dzīvokļos – uzstādīt C klases ūdens skaitītājus, vislabāk ar iespēju to rādījumus nolasīt attālināti. Tas izslēgtu iespēju skaitītājus “ietekmēt” vai vienkārši “nolasīt” mazākus rādījumus nekā patiesībā. Tomēr šis darbs neveicas tik ātri, kā mēs vēlētos. No mūsu apsaimniekošanā esošajām aptuveni 4600 mājām tikai divas ir sagatavojušas pilnībā nokomplektētus iesniegumus par ūdens skaitītāju nomaiņu. Skaidrs, ka ne jau tikai divās Rīgas mājās ir šāda problēma. Cik tas maksā? Viena no mājām ir izstrādājusi detalizētu tāmi. Neskaitot attālinātas nolasīšanas iespējas, katram dzīvoklim šajā namā tas varētu izmaksāt 31 latu. Taču lielākā mājā šī summa noteikti būs mazāka: dzīvokļa skaitītāju komplekts maksās aptuveni vienādi, bet mazāka būs daļa, kas jāmaksā par kopīgo skaitītāju. Ja mājā visi ir godprātīgi maksātāji, tad tā nebūs liela problēma. Turpretim tiem, kas savus rēķinus raduši samazināt ne visai likumīgiem līdzekļiem, precīzāka uzskaite nebūs pa prātam: tā liks maksāt par patiešām patērēto ūdeni.